2011. gada 28. decembris

Nutā..

Vakar es dejoju. Mazdrusciņ pagrozījos deju laukuma stūrītī. Nē..mēs pagrozījāmies. Mēs nemākam dejot. Un nemaz nevajag. Vienīgais, kas man tiešām ir jāprot, nav speciāli jādara. Man ir tikai jāskatās uz viņu un jādomā par to, cik viņš ir sasodīti, vienkārši līdz bezkaunīgumam skaists. Un jādomā par to, cik dikti viņu mīlu. Un to es māku.
Arī šodien es dejoju. Mazdrusciņ pagrozījos klusumā savā istabā. Nē..ne klusumā. Viņš dziedāja. Dziedāja ''trīnīti''. Man patīk, kad viņš dzied. Un kā viņš dzied. Tāda omulīga sajūta.
Tāda pati kā tad, kad stāvu "mājiņā". Tur ir silti un labi. Un droši. Es tur varētu atrasties dienām.
Es varētu dienām būt tikai viņa sabiedrībā. Varētu dikti ilgi smieties, kad viņš liek man smieties. Vienkārši smieties, lai gaidītu, kad mans parastais ''ha-ha'' pāries idiotiskā ''hi-hi''. Un varētu ļaut viņam kutināt savas ribas, un ceļu iekšpuses, un pēdas, lai klausītos kaut kādā dīvainā skaņu virknē starp ''hi'' un ''ha''. Tā varētu sēdēt kaut vai nedēļu pļavas vidū. Un gulēt kā toreiz augusta beigās, skatoties zvaigznītes. Un miglājus. Un skaitīt lidmašīnas un Zemes mākslīgos pavadoņus.
Ir interesanti dažkārt piepušķot manu apvainošanos. Jo..viņa skatiens kļūst mījš un bezmaz vai nožēlas pilns. Un viņš ''pieeedod'' saka tiešām tā domājot, nevis kā formalitāti, kuras iznākums vai ne-iznākums patiesībā nerūp. Viņam rūp.
Un tieši tas ir tik sasodīti neparasti. Ka viņam tiešām rūp. Es rūpu. Ka es varu kādam patikt. Ar visām savām stulbībām. Ka viņš var paciest manu ņemšanos. Un īstenībā..mani dažkārt sasodīti sadusmo viņa spītība. Dažkārt tiešām niez paiet nevis pāris metrus un pagriezties, aiziet atpakaļ un palūgt piedošanu, bet..dažkārt mans spīts kairina aiziet. Aiziet tālāk kā parasti. Un ilgāk kā parasti. Bet ..es nemāku. Nemāku atstāt kaut ko neizrunātu. Es negribu atstāt kādu aizvainojumu vai pakārt gaisā to strīdu. Es īstenībā baidos viņu zaudēt. Un tāpēc pagriežos un eju atpakaļ. Jo pašai iet tālāk sāp. Jo skatīties, kā viņš iet prom, sāp. Man nepatīk, ka sāp. Tā - iekšēji - sāp.
Un tomēr ir mulsinoši, kad viņš saka, ka es viņam neapnīku un neapnikšu. Jo..lielākā daļa tēviņu šajā vecumā nemaz nebūtu tik ilgi izturējuši. Un ja būtu, tad tagad laistos lapās neatskatoties. Es pati apzinos, ka dažkārt esmu neciešama.
Man nepatīk, kad man viņa trūkst. Kad trūkst tā, kā šobrīd. Kad tajā vietā krūšukurvī, kur sēž mījums, ir tukšums. Sajūta, ka tur kaut kā trūkst. Kad es sēžu, blenzdama vienā punktā, un domāju par viņu. tas, protams, nepalīdz trūci mazināt.Betjā...man viņa trūkst. Nezinu gan, kad pārredzamā nākotnē varētu gadīties situācija, kad man viņa pietiktu. Jo vienmēr ir par maz. Pat ja esmu bijusi pāris stundas ar viņu, paliekot vienai, gribas atkal to sajūtu un atkal..viņu. Gribas vēl. varbūt tiešām derētu pasēdēt nedēļu pļavā, hehe..
Bet man trakoti patīk tā bedrīte pie kakla. Un acis. Es sev gribētu tādas, tādas dzīvas acis. Hihi..un..lai kā es arī dažkārt nespirinātos, bailēs viņu sasaldēt un saslimdināt( jo tad sajūta ir tāda, it kā es pati vazātos apkārt klepodama, nē, īstenībā sajūta ir vēl sliktāka..nezinu kāpēc, bet tā ir), man patīk pie viņa sildīties. Mans personīgais radiators, hehe..Mījš radiators.
Es nemāku nosaukt par ko viņu mīlu, tā vienkārši ir un viss. Būtībā..par visu. Par to, ka viņš ir, par to, ka viņš ir tieši tāds, kāds viņš ir. Un par to, ka es varu būt ar viņu. Šī tomēr ir nosacījumu mīlestība. Bet mani nosacījumi ir minimāli. Daži pašsaprotamie un saprātīgam cilvēkam uztveramie sievišķim nepieciešamie un..nu, tad būtībā ir tikai viens nosacījums - lai viņš būtu.

2011. gada 17. aprīlis

Rosols. Vinegrets. Siļķe kažokā.

Ja nu atkal atnāktu ziema? Vai tu būtu bēdīgs? Droši vien. Es laikam arī. Kaut vai tāpēc, ka tikai tagad pa īstam sākas laiks, kad var [citēju Vali] : ''Visu cauru diennakti staigāt kedās''. Jā.
Un ja nu sviestmaize pārstātu krist ar sviestoto pusi uz leju? Vai tu to turētu vaļīgāk, vai mestu zemē speciāli, lai pārbaudītu šo brīnumaino bezjēdzību, šo neparasto pārmaiņu?
Nez kā būtu, ja man pēc nedēļas nebūtu viens eksāmens, pēc divām otrs un tad maija beigās trešais? Kā būtu, ja es vēl uzmeistarotu savu absolūtās dzirdes aparātu, lai kaut cik cienīgi izspruktu cauri solfedžo eksāmenā? Lai gan nē. Kaut kādas ietaises ir tikai vārguļiem - stiprie ņem un izgāžas paši saviem spēkiem.
Un ko es šobrīd vērotu, ja man nebūtu sudrabainā marķiera, kurš atstājis pat ar spirta vannām nenotīrāmu pleķi uz mana galda un nu jau arī [NEĢĒLIS] apskādējis citus cilvēkus?
Nez kā būtu, ja aprobežotība nebūtu tik lipīga [vai arī varbūt tā tomēr ir sabiedrības ietekme, iedzimtība, gaisā esošo vielu iedarbības rezultāts] ? Nē. Tad nebūtu tik interesanti. Man taču nebūtu jautri uzzināt, ka eksistē arī klaču-onkuļi. Ek, vispār klaču-klubiņi ir tik ūberlaba lieta! Visi sasēžas vai apstājas [atkarībā no vietas vai telpas iespējām un apmēbelējuma], sabāzuši galvas kopā un tad tik iet vaļā - čuksti, smiekli, ''Ak Dievs!'', ''Jēziņ'!'', ''Nopietni?'' un tamlīdzīgas replikas. Vēl labāka ir divu klaču-tanšu [te laikam derētu likt slīpsvītru un rakstīt ''onkuļu'' lūk tā: /onkuļu] apspriede, kura 78% gadījumu sākas ar ''.......[personvārds] , nāc, man vajag ar tevi parunāties!''. Tad seko nozušana kāda klusākā stūrītī. Un atgriežoties, cilvēki ir ieguvuši informāciju, no viņiem pilnīgi staro apmierinātība, pārākums [seja: ''es zinu to, ko jūs, parastie mirstīgie cilvēki, nezināt''], piepildījuma sajūta. Reiz mani pratināja tādu aprobežotu un seklu klaču bars. Un es knapi novaldījos, lai šīs samērā briesmīgās un bezjēdzīgās sarunas gaitā, kuras laikā viņas tikai noskaidroja, cik es esmu neglābjami un briesmīgi dīvaina un garlaicīga, nesāktu smieties, kad viena no viņām noskaidroja, ka mani neinteresē baumas un otra intonācijā, kas pauda lielu izbrīnu un pat samērā pieklājīga izmēra šoku un šausmas, vaicāja: ''Par ko tad tu ar cilvēkiem runā?!'' Njā. Hehe. Bet jautri ar tādiem, ko neteiksi.
Man vajadzētu spēlēt Bēthovenu [vakar vai aizvakar noklausījos to, kā manai sonātei vajadzētu izklausīties. Dažos vārdos - man ir vēl pamatīgs darbiņš jāveic, lai es varētu nospēlēt kaut uz pusi tik labi], arī etīdei uzmanības pievēršana nenāktu par ļaunu. Bet ko es daru? Sēžu un savā klavierēšanas noskaņojumā klimperēju Karmas Policiju. Pietrūkst ģitāras, va vellos.
Rosols. Vinegrets. Siļķe kažokā.
Manas pārkārtotās mapes struktūrvienības. Ēdiens, kā jau vēlreiz pierādās, ir izcilākā lieta pasaulē. Tā nosaukumus var izmantot visur. Piemēram...es apņemos šonedēļ vismaz vienu cilvēku nosaukt par siļķi. Tu apvainotos, ja es tevi nosauktu par siļķi? Nu, labi, īstenībā man vienalga, ko tu par to domā, mazo dzīvnieku valsts hordaiņu tipa mugurkaulnieku apakštipa žokļaiņu nodalījuma kaulzivju klases Clupea harengus sugas pārstāvi.

Labunakti.

2011. gada 26. marts

Bumbuļbrīvdienas

Nobumbulētas brīvdienas.
Bet es vienmēr pieturos pie pārliecības, ka laiks, ko tu iznieko, nav izniekots, ja tu to iznieko ar prieku. Un tādā gadījumā es neesmu lieki iztērējusi ne sekundi.
Es veltīju laiku, lai apzinātu, kas televizora kastē un tās sniegtajā piedāvājumā vēl varētu mani interesēt. Un zini? Nekas daudz. Es vēroju tizlas filmas, smejoties par briesmīgo aktierspēli, kur var skaidri just režisora dvašu aiz kameras, kura kustās dīvainos ceļos. Režisora teiktais tiek izpildīts precīzi. Tie aktieri ir gana paklausīgi - viņi spēj ātri aiziet līdz tam un tam cilvēkam, pateikt scenārijā rakstīto tekstu ar tādu un tādu emociju. Tas un tas atkal reaģē tā un tā. Un šādi tiek uzcepta viena jauka filma. Žēl, ka sižets paredzams, ka visi vīrieši skrien pakaļ saules un solārija pārdedzinātai blondīnei ar pludiņiem [neieslīgšu paskaidrojumos, kā šis apzīmējums radies. Ģimenes lietas. Vienīgais, ko varu atklāt - tas apzīmē silikona krūtis]. Vispār man sāk likties, ka televīzija un kino industrija sāk sevi izsmelt. Pavisam.
Es esmu beztēmā vazājusies pa pilsētu. Nē, nu vienreiz gan tam bija attaisnojošs iemesls - man vajadzēja iegādāties zeķes.
Un visa liekā mantība, no kuras atbrīvojos svētdien, ir nonākusi sarkanajā krustā. Labāka sajūta. Un mācība - ja tu no kaut kā tiec vaļā, tad kaut kas arī nāk vietā.[Manam skapim vairāk gaisa bija apmēram diennakti]
Šajos klejojumos pa pilsētu esmu apzināti un neapzināti kaitinājusi veikalu pārdevējus. Nu, piemēram, mans pirmais upuris - mūzikas ierakstu veikala vīrietis. Kaitināts apzināti, jo vienmēr uz mani raida dusmīgus skatienus, kad cenšos viņa bodītē atrast ko tādu, ko varētu nopirkt, izmantot un justies kā ne tik liels pirāts. Tātad es viņam pavaicāju, vai viņam ir tādas un tādas grupas disks.
- Nē, tikai uz pasūtījumu
- Un tādas un tādas grupas?
- Nē, arī varat pasūtīt.
- Bet vai jums jums ir....[un te es nobēru visas grupas, kas tobrīd iešāvās prātā. Apmēram desmit pēc skaita]
- Nē, nav nevienas. Vēlaties pasūtīt?
- He. Paldies. Nevajag.
Un es izgāju no viņa veikala. Smaidīdama.
Un tad šodien nejaušām aizkaitināju audumu veikala dusmīgo tanti, nezpēdama izlemt, kuras auduma puķītes vēlos.
Austiņu veikala pārdevēja šodien apkalpoja kādu vīrieti, kurš pirka tosteri. Es pacietīgi pagaidīju. Un gandrīz vai sāku smieties, kad viņa, pabeigusi ar to otru klientu, vēlreiz paskatījās un mani, un, pirms es vēl biju paspējusi viņai pavaicāt, vai viņai ir gumijotas austiņas par Ls 2.98, viņa jau bija pusceļā uz austiņu stendu, parādīja man manu gribēto lietu, un tad es to beidzot iegādājos.[Biju bijusi tai veikalā arī trešdien un ceturtdien. Abas reizes viņa man lika atnākt vēlāk] Vienas no jaukajām austiņām, kuras rada iespaidu, ka mūzika nāk kaut kur no tava paura vidusdaļas. Jā.
Nokaitināju iepriekšminētās un vēl apmēram piecas pārdevējas, kuru veikalos iegriezos. Jo man šodien radās izaicinājums. Pašai sev.
Vai tu vari visos veikalos samaksāt tieši tik, cik maksā prece?
Un, jā. man tas izdevās. Sākot ar šampūnu un beidzot ar saldējumu, es samaksāju tieši tā - bez atlikuma. Un paklusām ķiķināju, kad pārdevējas aizkaitināti dīdījās, jo es meklēju santīmus un vilku laukā pa vienam. Hehe.
Esmu pavadījusi daudz laika ar sevi. Svētīgi šad tad pabūt savā personīgajā sabiedrībā. Jā.
Jā, es staigāju apkārt ādas jakā ar apsietu puķainu lakatiņu. Man sejā vējš.
Un nobumbulētu brīvdienu prieks.

2011. gada 24. marts

Nekrologs.

Kā tad īsti ir - mēs dzīvojam vai mirstam?
Principā ir tā - mūsu dzīvēs ir tikai divi patiešām nozīmīgi datumi. Dzimšanas diena. Nāves diena. Un starp tiem kaut kāds noteikts laika posms. Un [jā, jā suicidāli un depresīvi, bet tāda tomēr ir un paliek mana teorija] principā mēs katru sekundi kopš dzimšanas mirstam. Mēs neatgriezeniski un neglābjami tuvojamies tai nospraustajai nāves stundai. Katra sekunde ir maza nāvīte. Un..nu, lielā ir tikai punkts. Kad daudzas, daudzas mazās nāvītes savācas kopā. Tad lielā nāve ir tikai formalitāte. Īstenībā nē. Mēs nemirstam kopš dzimšanas. Mēs jau principā mirstam, kad mammas puncī esam tikai apaugļota olšūna. Jau tad mūsu nāve ir sākusies.
Neatbalstu taupīšanos. Bet sevi nebendēju, ja man tas nesagādā baudu. Kāpēc netaupīties? Tāpēc, ka nav kam. Ja jau mēs visu laiku mirstam, tad mēs principā jau esam miroņi. Tikai laika jautājums, kad mēs būsim miruši pavisam. Un kam tad tu, manu mazo, mīļo mironīt, taupies? Lai savā pagaidu nāves vai pavisam galīgi beigts stadijā izskatītos labāk? Tu jau nezini, kad lielā nāve nāks. Varbūt tūlīt. Varbūt pēc 60 gadiem. Tu nezini, cik ilgi tava pastāvīgā nāve turpināsies.
Mana atmiņu kaste ir sarkofāgs. Mirušas atmiņas. Pavisam. Kapenes. Papīri no kaut kā. Lentes un bantes. Viss miris. Iekritis cilvēku izdomātajā rīkā - pagātnē - uz neatgriešanos. Jā, pagātne ir izdomāta. Tāds palīgrīks, lai hronoloģiski sakārtotu notikumus. Vispār pat pats laiks ir tieši tāds savā būtībā. Palīgrīks.
Es kādreiz gribu uzrakstīt kādu nekrologu. Pavisam oficiāli. Bet īstenībā, balstoties uz šo teoriju, tava dzimšanas apliecība jau ir arī miršanas apliecība. Īsziņas radiem un draugiem vēsta par tavu nāvi. Par tavas gadiem ilgās naves sākumu.
Es kādreiz uzrakstīšu nekrologu. Pati savējo.